Andrejs rakstīja sievai. Joprojām ne vārda par mīlestību. Par jaunradāmo darbu gan, gribot to nosaukt par “Lāčplēsi”. “Ilgodamies pēc dzimtenes, rakstu no galvas, personu vārdus ņemdams, cik iespējams, no ģeogrāfiskiem nosaukumiem, kā Lielvārds, Kangars, Aizkrauklis, Koknesis un citus. Ko saki, Ede? Tā taču būs labi?” Un vairāki dzejojuma panti klāt. Edes biezi apsarmojušajā sirdī tomēr kaut kas smalki ietrīsējās, saņemot kārtējo dzeltenīgo aploksni. Kā nejaušs, tikko pamanāms pavasara vēstnesis, maigi plaukstoša zara klauvējiens pie loga un gandrīz neticams apsolījums – varbūt vēl viss būs labi. Jo tas svešinieks, kurš rakstīja, bija Edes vīrs, abu mazā puisēna tēvs! Vitas Lēnertes vāka dizains.