Kādā saulainā ziemas dienā, kad grāmata jau bija krietni pusē, pēkšņi sapratu, kam īsti to rakstu - bērniem. Mūsu ģimenes bērniem - Silvijai, Elīnai, Elīzai un Ancei. Protams, arī lasītājam, kam interesē, kā rakstnieks kļūst par rakstnieku - vai izlemj to vienā skaistā dienā vai ilgi un mokoši šaubās, vai viegli un palēkdamies sasniedz mērķi... Nolēmu grāmatu sadalīt divpadsmit nodaļās, divpadsmit savas dzīves nozīmīgākajos periodos, kas ietekmēja rakstniecību. Man liekas, ka darīju pareizi. Nedaudz biju satraukta, ko izspēlēs mana atmiņa - tā nav neko laba. Bet tad ieraudzīju kaut kur vārdu "personīgi". Jā, re, kur tas ir - personīgi! Es, protams, nerakstu vēsturisku traktātu, gribu tikai uzrakstīt personīgas atmiņas un tās nu ir tādas, kādas atceros tieši es. Sajūtas man vienmēr ir likušās svarīgākās par faktiem. Sajūtas ir personīgas. /Lelde Stumbre/ Baibas Lūsītes - Teikmanes datorgrafiskais noformējums.