Šajā grāmatā spoži atveidota dramatiskā bezprecedentu situācija, kad 1941.gada jūnijā viens otram pretī stājās divi lielie vadoņi. Tā apraksta Hitlera un Staļina dīvainās attiecības pirms grandiozas (un neparedzētas) sekas izraisījušā vācu iebrukuma Padomju Savienībā – attiecības, kuras balstījās gan uz pareiza, gan maldīga aprēķina. Džons Lukāčs apšauba daudzus iesakņojušos viedokļus. Piemēram, viņš uzskata, ka Hitlera plāns pirmām kārtām bija vērsts pret Angliju – ja Staļina komunistiskā valsts tiktu sakauta, Hitlera Trešais Reihs būtu gandrīz neuzvarams un angļi un amerikāņi būtu spiesti atteikties no kara pret Hitleru. Lukāčs sniedz arī pierādījumus tam, ka Hitlers (nevis viņa ģenerāļi) pirms iebrukuma pārdzīvojis drūmu paredzējumu mirkļus. Staļins nevarēja (jo nevēlējās) noticēt, ka Hitlers viņam uzbruks, riskēdams karot divās frontēs; apstulbis un satriekts viņš atradās uz nervu sabrukuma robežas. Taču Staļins saņēmās, kļuva par īstu valstsvīru un galu galā par Otrā pasaules kara galveno uzvarētāju. Šo vēstures ironiju Džons Lukāčs aprakstījis, liekot lietā savu spožo stāstnieka talantu. No angļu valodas tulkojusi Maija Andersone. Māra Ābeles vāka dizains.